Recent News
Baiļu cena bēgļu krīzē

Viktors Petrovskis

Ekstrasensi uzskata, ka bailes palīdz izdzīvot, bet tajā pašā laikā kavē attīstību. Mēs baidāmies, tāpēc cenšamies paslēpties un norobežoties no iespējamām briesmām. Piemēram, bēgļi no Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm, kurus Latvija ir apņēmusies uzņemt ES Solidaritātes programmas ietvaros. Tieši bailes neļauj aukstasinīgi novērtēt situāciju.

Latvija bēgļu acīs nav sapņu valsts. Mums vēl jāatrod 776 cilvēki, kurus valstij vajadzētu pieņemt. Dienvidu valstu iedzīvotāji ir neapmierināti ar iespēju dzīvot nelielā valstī ar Baltijas jūtu.

Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane žurnālistiem teica, ka neviens nevēlas ilgstoši apmesties mūsu valstī.

“Šobrīd notiek aktīvs darbs ar migrantiem, kuri piekrituši piedalīties ES pārvietošanas programmā: notiek intervijas, bēgļi tiek iepazīstināti ar Latviju. Neviens patvēruma meklētājs vēl nav piekritis pārcelties uz dzīvi Latvijā, bet, iespējams, tuvākajā laikā ģimene piekritīs pārcelties uz mūsu valsti, ”sacīja Iekšlietu ministrijas pārstāve.

Drīz pēc šī paziņojuma Latvijā ieradās divas ģimenes, kopā seši cilvēki. Patiešām, uz robežas nebija rindas.

“Nabadzība un aukstums ir mūsu sabiedrotie,” sacīja bijusī kultūras ministre Inguna Rībena no Seima tribīnes. Tas nebija ironiski. Pieredzējis politiķis liekulīgi uzskata, ka labāk dzīvot nabadzībā nekā arābu pasaulē.

Patvērums migrantiem

Migrantu izmitināšanas centrs atrodas Mucenieku ciematā netālu no Rīgas. Mazais ciemats kļuva pazīstams visā Latvijā. Tagad šeit dzīvo apmēram 100 cilvēku. Šeit dzīvo ne tikai bēgļi, kuri Latvijai ir jāuzņem Eiropas Solidaritātes programmas ietvaros, bet arī nelegālie migranti, kas Latvijā ieradušies no Krievijas. Tie galvenokārt ir vjetnamieši un bijušo padomju republikas pilsoņi. Neviens no viņiem nevēlas palikt mūsu valstī – Latvija ir tikai tranzīta punkts. Lielākā daļa vēlas ceļot uz Skandināvijas vai Rietumeiropas valstīm.

Tas uzņems aptuveni 300 cilvēkus, no kuriem Latvijai ir jāpieņem kvota.

Ciema acīs reāli un potenciāli kaimiņi jau rada psiholoģiskas grūtības.

Kā pastāstīja Mucenieku attīstības centra biedrības vadītājs Normunds Vagalis, ciematā dzīvo 600 cilvēku.

“Tiekoties ar iekšlietu ministru Ričardu Kozlovski, mēs uzdevām konkrētu jautājumu:“ Cik bēgļu šeit tiks izmitināti? “Mums teica 300. Tā kā ciematā dzīvo 600 cilvēku, 300 bēgļu ir pietiekami liels skaits, lai vietējie iedzīvotāji justos neērti,” viņš teica.

Vagalis piebilda, ka ciema iedzīvotāji neiebilst pret bēgļiem, tikai pret to cilvēku skaitu, kuri var apdraudēt ciemata drošību.

“Klimata pārmaiņas jau ir jūtamas, palielinoties bēgļu skaitam. Šeit dzīvoja jaunieši no Gruzijas, un, lai gan viņi šeit ilgi nedzīvoja, pat paša centra darbinieki teica, ka tas ir grūts laiks. Viņi ir pārcēlušies, atklāti visā teritorijā viņiem bija konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem. Vietējie cilvēki nodarbojas ar sportu, staigā pa mežu, brauc ar velosipēdiem, bet, kad veidojas šādas grupas, bērni baidās iziet. Iedzīvotāji sāk justies neērti, ”sacīja Vagalis.

Demogrāfiskā konkurence

Daudzus gadus mirstība Latvijā ir pārsniegusi dzimstību, un pat nelielas, bet strauji augošas etniskās grupas parādīšanās ir patiesas šausmas – gan starp mazo latviešu skaitu, gan starp krieviem, kuri šeit jūtas kā minoritāte . Šāda vienprātība ir reta, jo visbiežāk abu kopienu politiskie uzskati būtiski atšķiras.

Eksperti uzskata, ka iedzīvotājus biedē bēgļu noturība un demogrāfiskais potenciāls.

“Mēs tiksim izņemti un apēsti,” satraukti ir Latvijas iedzīvotāji.

“Bēgļu ierašanās Latvijā var izraisīt vietējo iedzīvotāju darbaspēka migrācijas pieaugumu – viņi dosies uz citām ES valstīm. Šāds scenārijs patiešām ir iespējams. Neapšaubāmi, bēgļi ietekmēs Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni, ja migrantu pieplūdums būs ievērojami lielāks nekā solīts. Pēc Ķelnes un Parīzes notikumiem visi jau ir sapratuši, ka pēc bēgļu ierašanās vietējo iedzīvotāju dzīve mainīsies, ”sacīja Latvijas Universitātes profesors un migrācijas speciālists Mihails Hazans.

Viņš uzsver, ka nekādas izmaiņas uz labo pusi nav gaidāmas.

“Valsts būs spiesta palielināt policistu skaitu uz ielām, cilvēki vairs nevarēs svinēt svētkus pilsētas centrā. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Latvija nemaz nav tik slikta vieta, bet tagad situācija pamazām mainās uz slikto pusi, ”piebilda eksperts.

Eksperti uzskata, ka grūtības var rasties ar bēgļu integrāciju sašķeltā Latvijas sabiedrībā.

“Neviens no bēgļiem nepiedalīsies mūsu Dziesmu un deju svētkos, viņi nemācīsies latviešu valodu, nemācīsies vietējās paražas. Mums būs jādzīvo kopā ar viņiem. Protams, ar laiku tas atspoguļosies mūsu ikdienā, mainīsies dažādi faktori un izpratne par apkārtējo pasauli, ”saka Latvijas Advokātu kolēģijas vadītājs Aivars Borovkovs.

No otras puses, Eiropas Komisijas delegācijas vadītāja Inna Šteinbuka uzskata, ka vētrainā bēgļu jautājuma sabiedriskā apspriešana neatbilst problēmas mērogam. Pēc viņas teiktā, vainīgi ir politiķi un viedokļu līderi.

“Nav attīstīta izpratne par sabiedrības toleranci pret jebkuru minoritāti,” viņa sacīja.

Rakstnieks un scenārists Nils Zaks uzskata, ka Latvijai jau sen ir bijis jāuzņem liels skaits bēgļu. “Esmu daudz ceļojis pa Latvijas laukiem, zinu, kāda ir situācija. Man šķiet negodīgi sēdēt no nulles un nelaist citus iekšā, ”viņš saka intervijā. “Ja bēgļi to nevēlas – sēdēt ciematā, viņiem nevajadzētu sēdēt, bet mūsu pienākums ir viņiem to piedāvāt. “

Tomēr to cilvēku argumenti, kuri atbalsta bēgļu uzņemšanu, slīkst protesta jūrā. Stāvēšana bēgļu pusē nozīmē peldēšanu pret straumi. Bēgļi tiek uztverti kā drauds, un šajā jautājumā nav runa par demokrātiju.

Cīņa par valodu

Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja Ilona Spure prognozēja sava “aizstāvju” skaita pieaugumu.

«Pēdējo divu gadu laikā ieslodzīto skaits Latvijas cietumu sistēmā ir samazinājies. Tas galvenokārt izskaidrojams ar iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī. Patlaban Latvijas cietumos ir 4,390 ieslodzīto. Lai gan pēdējos mēnešos ieslodzīto skaits ir stabilizējies, migrantu dēļ tas varētu mainīties. Tas nozīmē, ka cietumu sistēmai būs jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem, ārvalstu ieslodzītajiem,” viņa stāstīja reportieriem.

Starp citu, ieslodzītie Latvijas cietumos pārsvarā runā krieviski. Eksperti šeit saskata citu problēmu. Kādā vidē – latviešu vai krievu – integrēsies Latvijas jaunie iedzīvotāji. Valodas tēma Latvijā joprojām ir sāpīga.

Ik gadu miljoniem cilvēku migrē pa pasauli. Tie ietver gan bēgļus, gan ekonomiskos migrantus. Šiem cilvēkiem ir piemērotāki dzīves apstākļi un vieglāki ceļi. Pētījumi liecina, ka migranti mēdz būt starp visplašāk runātajām valodu aprindām. “Latvijā tā ir krievu valoda,” atzīmē Leons Taivāns, profesors un orientalists Latvijas Universitātē.

Viņš uzsver, ka patvēruma meklētāju lielākā daļa Latvijā atradīs darbu nozarēs, kur krievu valoda ir plašāk izplatīta.

“Visticamāk, ka šie cilvēki meklēs darbu ražošanas uzņēmumos, bet Latvijā apstrādes rūpniecības, tirdzniecības un transporta nozares galvenokārt saistītas ar krievvalodīgajiem. Tāda ir krievu vide. Latvieši ir nodarbināti kultūras, izglītības un lauksaimniecības nozarēs, kā arī civildienestā. Migranti nelabprāt strādā lauksaimniecības nozarē vairāku iemeslu dēļ. Viņi dzīvo lielajās pilsētās. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju Latvijā ir krievvalodīgie, tāpēc bēgļi vēlēsies mācīties krieviski. Protams, atsevišķos gadījumos tos mācīs latvieši, bet masu plūsmas apstākļos darbosies citi mehānismi”, saka Taivāns.

Latviešu valodas aģentūras Izglītības nodaļas pārstāvji norāda, ka migranti, kuri ieradušies Latvijā, ar interesi apgūst valsts valodu.

Erika Pičukāne, stāsta, ka latviešu valodas nodarbības sākās 11. februārī. Nodarbības rīko divas reizes nedēļā un ilgst trīs stundas un piecas minūtes. Migranti ir ļoti jauki cilvēki un ar interesi pēta. Viņi apgūst valodas pamatus, lai vajadzības gadījumā varētu pastāstīt par sevi, ja ir apmaldījušies, vai arī skaidrotu ārstam, kas noticis. “Es to sauktu par izdzīvošanas kursu. Mācot tās, mēs ņemam vērā to, kas mums būtu vajadzīgs, ja mēs atbrauktu uz citu valsti”, viņa atzīmēja.

Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Seržants atzīmēja, ka Latvijā izmitināto bēgļu vēlme apgūt valodu un spējas drīz varētu tikt minēta kā piemērs tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri joprojām nerunā latviešu valodā.

Bailes no zināšanu trūkuma

Lai arī kāds tas būtu, bēgļu problēma Latvijā šobrīd nav aktuāla – netiek novērots neviens bēgļu pieplūdums, notiek tikai teorētiskas diskusijas.

Šī tēma nemitīgi tiek apspriesta medijos un ikdienas dzīvē. Latvieši ir konservatīvi: aptaujas liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju nevēlas savā apkaimē redzēt musulmaņus. Ar šīs reliģiskās grupas pārstāvjiem Latvijā nav kopīga dzīves pieredze – musulmaņu diaspora ir ļoti maza. Latvijā ir arī ļoti maz cilvēku ar citām ādas krāsām. Rezultātā izredzes uz “svešinieku” parādīšanos ir biedējošas.

“Pusotru gadu esmu nodzīvojusi Briselē. Pirmkārt, es ievēroju, ka pilsēta ir mājvieta plašām dažādām sacīkstēm un reliģijām. Šādi apstākļi mani uztrauca, bet pēc kāda laika es pie tā pieradu. Mēs vienkārši neesam pieraduši pie tā, ka starp mums ir dažādu krāsu cilvēki ar dažādām fantāzijām”, ar savu pieredzi dalījās Miroslavs Mitrofanovs, Latvijas Krievu savienības publicists un līdzpriekšsēdētājs.

Pagaidām Latvijas iedzīvotāju bažas par iespējamiem migrantu plūdiem šķiet pārspīlētas. Šīs bailes izmanto politiķi, tās ar prieku uzkurina plašsaziņas līdzekļi – bailes novērš iedzīvotāju uzmanību no citām, varbūt pat vēl neatliekamākām problēmām.

Taču skaidrs, ka migrantu dēļ valstij būs jāpieņem grūts lēmums: attīstīt ekonomiku zinot, ka tā var piesaistīt migrantus, vai arī palikt ierastajā, kā to teica bijusī ministre Ribena, “nabadzībai un aukstumam”, bet neļauties svešiniekiem. Izvēle ir dota tautai, bet, manuprāt, lēmums jāpieņem aukstasinīgi. Jāatbrīvojas no bailēm, kas negatīvi ietekmē redzi un visas citas sajūtas.

 

News Reporter

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.